NODOKĻI BŪS JĀCEĻ [turpinot budžeta konsolidāciju nākošajā gadā, lai nebūtu jāķeras pie pensijām un sociālajiem maksājumiem].

Aiša savā valšķīgumā un vitalitātē dzied: "bet šie vārdi mani baida, es no tevis citus gaidu!"

Divas citas, politiskās AiŠas vēlētāju priekšā arī apgalvo, ka nodokļu celšana viņus baida, bet krītošā budžeta konsolidācijas problēmu var atrisināt tieši otrādi - ar nodokļu samazināšanu. Piemēram, Andris Šķēle apgalvo, ka: «Neviens saprātīgs cilvēks nodokļus krīzes laikā neceļ. Jāsamazina PVN, jāsamazina uzņēmumu ienākumu nodoklis». Savukārt, Ainārs Šlesers saka, ka «vadība ir ieinteresēta radīt biznesam labvēlīgus apstākļus, lai uzņēmēji radītu darba vietas un katram bezdarbniekam būtu darbs. Nodokļu politikai ir būtiska nozīme, tāpēc svarīgi jau tuvākajā laikā to sakārtot tā, lai uzņēmēji nebankrotētu». Jēdzīgas un intuitīvā līmenī pareizi izprastas tēzes! Patiesi, anticikliska valdības politika paredzētu nodokļu samazinājumus krīzes laikā, ko pavadītu ekonomiku stimulējošs valdības tēriņu palielinājums!

Vienīgais BET - Latvijas gadījumā tas nav iespējams. Budžeta deficīta palielināšana virs līmeņiem, par kuriem Latvija ir vienojusies ar saviem donoriem, ir neprāts - tas pāris gados pārkāptu valsts ārējā parāda slieksni, virs kura tā apkalpošana būtu riskanta. Tas ir ne tikai "sazvērnieku" SVF viedoklis, bet arī neatkarīgu analītiķu - piemēram, BNP Paribas aprēķins:

Tātad,  AiŠu piedāvājums būtu īstenojams vienīgi gadījumā, ja nodokļu pazemināšana dotu tiešu nodokļu ieņēmumu pieaugumu. Te valšķīgās būtnes atsaucās nevis uz sev ierastajiem un saprotamajiem 19. gadsimta ekonomikas klasiķiem, bet uz Artūru Lafēru (Arthur Laffer), kas 1974. gadā, pusdienojot ar Diku Čeiniju un Donaldu Ramsfeldu, uz salvetes uzzīmēja līkni (ko par slavenu padarīja pie galdiņa sēdošais acīgais Džūds Vaniski no The Wall Street Journal).

Tā izskatījās sekojoši:

Lafērs pamatoti pieņēma, ka pie vidējās nodokļu likmes 0%, valstij nodokļu ieņēmumu nebūs. Arī vidējai nodokļu likmei tuvojoties 1 (100%), uzņēmējdarbība apstātos un nodokļu ieņēmumu nebūtu. No šejienes izriet secinājums, ka eksistē kāda vidējā nodokļu likme, pie kuras valsts nodokļu ieņēmumu ir vislielākie. Vēlākie pētījumi parādīja, ka Lafēra līknes maksimums nedaudz nobīdās atkarībā no valsts ekonomikas struktūras un laika. Tomēr Lafēra līknes maksimumi ir aprēķināti vidējās nodokļu likmes 0.5-0.6 rajonā (0.59 Zviedrijai, 0.55 ASV un 0.53 ES(27), 0.50 Latvijai (vērtējums)). Augšējā grafikā ir uzrādīts, kā atkarībā no nodokļu sloga mainās valsts iekšzemes kopprodukts (IKP) nosacītajās vienībās (zilā - izmērāmais kopprodukts, purpursarkanā - izmērāmais kopā ar ēnu sektoru). Redzams, ka, palielinot nodokļu slogu, IKP samazinās, bet sākotnēji - ne tik strauji, kas ļauj Lafēra līknei augt. IKP līknes lēzenums tāpat ilustrē faktu, ka ekonomika nav pārāk elastīga pret valdības fiskālo politiku - ne tur valdība ko būtiski var pabremzēt buma apstākļos, ne sastimulēt recesijā... [tas ir vēl viens neliels arguments par labu monetārajai politikai]. Ēnu ekonomika nodokļu pieaugumu arī īsti nejūt - analīze rāda, ka tās pieaugums pie lieliem nodokļiem ir minimāls.

Lafēra ideja balstījās un matemātisku loģiku: katram nodokļu ieņēmuma līmenim atbilst vismaz divas nodokļu likmes - viena pa labi no maksimuma, otra pa kreisi. Tātad, valstī, kura ar vidējo nodokļu slogu 0.67 nodokļos ieņem 200 vienības (punkts A), eksistē nodokļu slogs (mūsu piemērā: punkts B - 0.48), kas ir ievērojami mazāks, bet dod tādu pašu nodokļu ieņēmumu [skatīt zīmējumu].

Valsts ekonomikas veicināšana, samazinot nodokļu slogu no 0.67 uz 0.48, ir ievērojama: atbilstoši augšējam grafikam kopprodukts pieaug par 36%!

Šāds teorētisks prāta eksperiments iedvesmoja daudzus valstsvīrus, un tie ķērās pie darba. ASV šo periodu sauca par reiganomiku (ekonomiku, ko īstenoja Ronalda Reigana administrācija 20. gadsimta astoņdesmitajos gados) - tā laikā notika ievērojams nodokļu samazinājums no līmeņa, kas sasniedz 0.7 uz 0.28. Tiesa, vēl arvien notiek diskusija par nodokļu samazinājuma tiešo pozitīvo ietekmi uz ASV nodokļu ieņēmumiem, piemēram. Dažās valstīs tas ir izdevies viennozīmīgi sekmīgi, piemēram, - Zviedrijā, Apvienotajā Karalistē, Francijā, Dānijā - tā bija populāra nodarbe, īpaši pagājušā gadsimta deviņdesmitajos gados.

Savukārt, kad 2005. gadā ASV prezidents Džordžs Bušs juniors nāca klajā ar jaunu iniciatīvu samazināt iedzīvotāju ienākuma nodokli par 10% (no 0.25 uz 0.225), Kongresa Budžeta kabinets paziņoja, ka, lai arī tas palielinās ASV kopproduktu par aptuveni 1%, uz nodokļu ieņēmumiem tas atstās negatīvu iespaidu.

Kāpēc tāda atšķirība? Iemesls meklējams apstāklī, ka valsts ekonomika var atrasties uz Lafēra līknes arī pa kreisi no maksimuma (piemēram, punktā C), tāpēc samazinot nodokļu slogu (mūsu piemērā: no 0.37 uz 0.27), nodokļi ieņēmumi būtiski saruks (no 150 vienībām uz 110), lai arī tas dos marginālu IKP pieaugumu (mūsu piemērā: 6%):

Tā kā Latvijas nodokļu slogs ar ļoti augstu ticamību ir pa kreisi no Latvijas Lafēra līknes maksimuma, jebkura nodokļa pazemināšana rezultēsies valsts budžeta ienākumu samazinājumā. Arī otrādi - samērīgs nodokļu sloga pieaugums turpinās papildināt Valsts Kasi (kā savos ieteikumos to pamatoti norāda SVF)...

Protams, atkarība no nodokļu sloga nav vienīgais faktors, kas ietekmē Latvijas IKP. Smagā recesija spiež Lafēra līkni uz leju, taču kopsakars saglabājas.

Abu AiŠu vitalitātē samazināt nodokļus tādējādi jaušams noslēpums - vai nu:

1. džentlmeņi līdz galam nav sapratuši Lafēra līknes likumsakarības;
2. džentlmeņu rīcībā ir precīzi aprēķini, kas liecina, ka Latvijas nodokļu slogs ir labajā Lafēra līknes pusē;
3. džentlmeņi ir pārliecināti, ka nodokļu samazināšanas gadījumā būtiski samazināsies ēnu ekonomika, jo tie noziedznieki, kas nemaksā nodokļus, no šī nodokļu pazeminājuma akta labosies;
4. džentlmeņi ir Kurta Hauzera likuma piekritēji un (līdzīgi kā Pols Krugmans) netic t.s. piedāvājuma puses teorijām [bet tas, starp citu, nenoved pie secinājuma, ka nodokļi jāsamazina!]
5. džentlmeņi visu aprakstīto izprot, bet blefo vēlētājiem.