Latvijas Republikas Satversmes tiesai
J.Alunāna ielā 1
Rīgā, LV-1010

Pieteikums par lietas ierosināšanu
par 2009.gada 16.jūnija likuma
“Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā
no 2009.gada līdz 2012.gadam” 2.panta un 3.panta
neatbilstību Satversmes 1. un 109.pantam

Pieteikuma iesniedzēji:
Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāti

Institūcija, kas pieņēmusi apstrīdēto
likumu – Latvijas Republikas Saeima

1995.gada 2.novembrī Saeima pieņēma likumu “Par valsts pensijām”, kas stājās spēkā 1996.gada 1.janvārī (turpmāk – Pensiju likums). Pensiju likums paredz valsts obligātās pensiju apdrošināšanas sistēmas pamatprincipus, kārtību, kādā valsts nodrošina sociālās apdrošināšanas pensiju vecuma, invaliditātes un apgādnieka zaudējuma gadījumā. Pensiju likums līdz 2009.gada 1.aprīlim paredzēja arī valsts pensiju apmēra pārskatīšanas (indeksācijas) kārtību laika posmam līdz 2014.gadam. Pensiju likuma 30.panta pirmā daļa skaidri paredz, ka “vecuma pensiju piešķir uz mūžu”.

2009.gada 16.jūnijā institūcija, kas pieņēmusi Apstrīdētās tiesību normas – Latvijas Republikas Saeima steidzamības kārtā divās dienās divos lasījumos pieņēma likumu “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” (turpmāk – Pensiju samazināšanas likums), kas attiecībā uz vecuma pensijām, kas piešķirtas uz mūžu, paredz, pirmkārt, nestrādājošiem pensionāriem valsts piešķirtās vecuma pensijas tiek samazinātas par 10 % (Pensiju samazināšanas likuma 2.pants), otrkārt, strādājošiem pensionāriem valsts piešķirtās vecuma pensijas tiek samazinātas par 70 % (Pensiju samazināšanas likuma 3.pants).

Pensiju likums tika izstrādāts un pieņemts 1995.gadā Latvijas pensiju sistēmas reformas ietvaros, un šīs reformas mērķis bija izveidot finansiāli stabilu un ekonomiski pamatotu pensiju sistēmu, īpaši attiecībā uz vecuma pensijām. Tādēļ pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Pensiju samazināšanas likuma 2. un 3.pants, kas paredz valsts uz mūžu piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu attiecīgi 10 % apmērā nestrādājošiem pensionāriem un 70 % apmērā strādājošiem pensionāriem (turpmāk – Apstrīdētās normas), ir pretrunā Satversmes 1. un 109.pantam tālāk izklāstīto argumentu dēļ.

Satversmes 1.pants noteic, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Lai arī Satversmes teksts ir lakonisks, Satversmes tiesa no Satversmes 1.panta atvasinājusi vairākus tiesību pamatprincipus – tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu, likuma varas principu, sociālas valsts principu, labas pārvaldības principu, sociālās solidaritātes principu un citus. Likumdevējs, pieņemot Apstrīdētās normas, kas paredz valsts uz mūžu piešķirtās vecuma pensijas samazināšanu attiecīgi 10 % apmērā nestrādājošiem pensionāriem un 70 % apmērā strādājošiem pensionāriem, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu, sociālās solidaritātes principu un sociāli atbildīgas valsts principu.

Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrēto tiesību normu vai tiesisko regulējumu. Savukārt indivīds var paļauties uz šādas tiesību normas vai tiesiskā regulējuma pastāvību un nemainīgumu. Tiesiskās paļāvības principa realizēšanā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu vai tiesisko regulējumu ir likumīga, saprātīga un pamatota, kā arī, vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.

Satversmes tiesa vairākos savos spriedumos atzinusi, ka vecuma pensijas ir sociālās politikas jautājums, kam ir ilglaicīgs raksturs un kam nepieciešama stabilitāte. Tādēļ tiesiskajam regulējumam šajā jomā ir jābūt pietiekoši stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām.[1] Jāuzsver, ka valsts pensija saskaņā ar Pensiju likuma 7.pantu ir gan vecuma pensija, gan invaliditātes pensija, gan apgādnieka zaudējuma pensija. Likumdevējs, pieņemot Apstrīdētās normas, ir ierobežojis visus vecuma pensijas saņēmējus, arī tās personas, kurām invaliditātes pensijas vietā sakarā ar attiecīgā vecuma sasniegšanu ir piešķirta vecuma pensija, un tādējādi nav ievērojis visu šo sabiedrības grupu tiesiskās paļāvības principu.

Indivīds var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai.[2] Tādēļ, izvērtējot Pensiju samazināšanas likumu tiesiskās paļāvības principa tvērumā, nepieciešams noskaidrot:

1)      vai personas paļaušanās uz agrākā tiesiskā regulējuma noteiktajām tiesībām bija likumīga, pamatota, saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties;

2)      vai likumdevējs, pieņemot Pensiju samazināšanas likumu, ir atkāpies no indivīdiem sākotnēji garantētajām tiesībām un paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

Pensiju likums paredz visa veida valsts pensiju piešķiršanas un aprēķināšanas kārtību un ir spēkā no 1996.gada 1.janvāri. Ar šī likuma pieņemšanu tika iedibināta jauna valsts pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas kārtība, kas ar dažādiem grozījumiem ir spēkā jau vairāk kā 12 gadus. Pensiju likumā ietvertā kārtība veidota kā apdrošināšanas sistēma – personas pensija ir atkarīga no nodarbinātības periodā veiktajām iemaksām. Kā jau norādīts iepriekš, saskaņā ar Pensiju likuma 30.panta pirmo daļu “vecuma pensija tiek piešķirta uz mūžu”. Turklāt jāuzsver, ka Pensiju likuma 8.pants paredz, ka “apdrošinātajai personai, kurai vienlaikus ir tiesības uz dažāda veida valsts pensijām, piešķirama apmēra ziņā lielākā valsts pensija”. Jāuzver arī, ka Pensiju likuma 26.panta pirmā daļa paredz valsts pensiju apmēra pārskatīšanas (indeksācijas) kārtību, proti, “valsts pensijas apmērs pārskatāms reizi gadā 1.oktobrī, ņemot vērā faktisko patēriņa cenu indeksu. Ja indekss ir mazāks par skaitli "1", valsts pensijas pārskatītas netiek”. Saeima gan 2009.gada 12.martā pieņēma grozījumus Pensiju likumā, kas paredzēja, ka “valsts pensijas 2009.gadā pārskatītas netiek” (Pensiju likuma pārejas noteikumu 15.punkts).

Ņemot vērā augstākminēto jāsecina, ka visa veida valsts pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas kārtība ir spēkā jau ilgstošu laika periodu, ir balstīta uz noteiktiem principiem, un jau pašā Pensiju likumā ir ietverts princips, kas prezumē personai pēc iespējas labvēlīgāka lēmuma pieņemšanu, proti, ka personai piešķirama apmēra ziņā lielākā valsts pensija.

Vecuma pensionāri ir viena no jūtīgākajām sabiedrības daļām, jo pārsvarā to vienīgais iztikas avots ir valsts piešķirtā pensija – pensija, kuras aprēķināšanas pamatā ir personas veiktās sociālās apdrošināšanas iemaksas, tādējādi vecuma pensija ir personas ienākums, kas nopelnīts iepriekšējā periodā. To Saeimas deputātu debatēs pirms Pensiju samazināšanas likumu pieņemšanas 2. lasījumā norādīja arī deputāts V.Buzajevs sakot, ka “katram pensionāram ir uzkrāts pensijas kapitāls, un, ja mēs nepieņemsim šo PCTVL frakcijas priekšlikumu, tad likuma būtība būs šī kapitāla konfiskācija”[3]. Turklāt jāuzver, ka vecuma pensija tiek piešķirta uz mūžu.

Tādējādi nav šaubu, ka personu, kurām ir tiesības uz vecuma pensiju, paļaušanās uz vecuma pensiju aprēķināšanas un piešķiršanas tiesisko regulējumu ir bijusi likumīga, saprātīga un pamatota, tiesiskais regulējums bija spēkā ilgstošu laika periodu un ir bijis pietiekami noteikts un nemainīgs.

Vienlaikus jāatzīst, ka tiesiskās paļāvības principam nav absolūts raksturs un valstij, ievērojot zināmus nosacījumus, ir tiesības grozīt tiesisko regulējumu. Taču šiem grozījumiem ir jāatbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem un, veicot šādus grozījumus, likumdevējam ir jāparedz “saudzējoša” pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Saudzējoša pāreja var izpausties gan kā pārejas perioda paredzēšana pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, gan kā zaudējumu kompensēšana.

Likumprojekts “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” iesniegts Saeimā 2009.gada 15.jūnijā un atbildīgā – Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir ierosinājusi šo likumprojektu atzīt par steidzamu. Pensiju samazināšanas likums Saeimā pieņemts steidzamības kārtā divos lasījumos – 2009.gada 15.jūnijā pirmajā lasījumā un 16.jūnijā otrajā lasījumā, un tas stājās spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Pārejas periods Pensiju samazināšanas likumā uz jauno tiesisko regulējumu paredzēts netika, kaut arī likumprojekta anotācijas I. sadaļas 4.punktā tā iesniedzējs – Ministru kabinets skaidri norādījis, ka “likumprojekta piemērošana ar 2009.gada 1.jūliju nav iespējama”. Uz pārejas perioda nepieciešamību debatēs norādīja arī vairāki Saeimas opozīcijas deputāti pirms Pensiju samazināšanas likuma pieņemšanas 2. lasījumā, izsakot priekšlikumu, ka Pensiju samazināšanas likums varētu stāties spēkā nevis 1.jūlijā, kā plānots, bet gan 1.septembrī.[4] Šis opozīcijas priekšlikums tika noraidīts.

Saeima šī gada laikā pensionāru – un visvairāk tieši vecuma pensionāru tiesības ir pārkāpusi vairākkārt. 2009.gada 12.martā Saeima pieņēma grozījumus Pensiju likumā, kas paredzēja, ka 2009.gadā valsts pensiju apmērs pārskatīts netiek. Šiem grozījumiem Pensiju likumā pēc būtības bija atpakaļejošs spēks, jo ar šiem grozījumiem tika atcelta valsts pensiju apmēra pārskatīšana (indeksācija) par iepriekšējo periodu – no 2008.gada 1.oktobra. Pēc 2008.gada 12.decembra grozījumiem “Likumā par Valsts budžetu 2009.gadam”, kas pieļāva deficītu valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā, Saeimas frakciju vairākums turpināja apgalvot, ka 2009.gada aprīļa pensiju indeksācija atcelta netiks un arī pensijas samazinātas netiks. Pretēji iepriekš solītajam, Saeima dažas dienas pirms valsts pensiju apmēra pārskatīšanas (indeksācijas) uzsākšanas negaidīti un nesagatavoti lēma citādi.

Papildus tam, ka šogad netiks indeksētas valsts pensijas, arī vecuma pensijas, Saeima divu dienu laikā – 15. un 16.jūnijā steidzamības kārtā nesagatavoti un nepamatoti lēma samazināt valsts vecuma pensijas par 10 % nestrādājošiem pensionāriem un par 70 % strādājošiem pensionāriem. Tādējādi Saeima nepilna pusgada laikā pēc būtības divreiz ir samazinājusi valsts pensijas – īpaši valsts uz mūžu piešķirtās vecuma pensijas.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka “tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i., personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas”[5]. Tādēļ personām, kuras saņem valsts pensiju – arī vecuma pensiju, bija likumīgas tiesības paļauties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, saskaņā ar ko personai vienreiz jau ir piešķirta vecuma pensija un likumdevējam nebija tiesiska pamata šīs reiz iegūtās tiesības ierobežot.

Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā, un tas īpaši nepieciešams ekonomiskās lejupslīdes situācijā kā pašreiz. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, savukārt personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi savu pienākumu pildīs.

 Ņemot vērā augstākminēto, pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka šāda likumprojekta iesniegšanas, izskatīšanas un pieņemšanas kārtība ir klajā pretrunā tiesiskās paļāvības principam, jo tiek grozīts pastāvošais tiesiskais regulējums attiecībā uz jau piešķirtām vecuma pensijām, tādējādi nepamatoti ierobežojot personu reiz iegūtās tiesības, un likumdevējs nav realizējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, jo pārejas periods paredzēts nav.

Pieņemot Pensiju samazināšanas likumu, likumdevējs nav ievērojis arī samērīguma principu. Samērīguma principa būtība ir, ka labumam, ko iegūst sabiedrība no konkrētās tiesību normas vai tiesiskā regulējuma pieņemšanas, jābūt lielākam kā kaitējumam, kas nodarīts personas tiesiskajām interesēm. Turklāt likumdevējam, pieņemot tiesību normu, ir jāizvērtē tās ietekme uz katru personu grupu, kuru šī norma var skart.

Samērīguma principa kontekstā nepieciešams noskaidrot, vai pieņemtajai normai ir leģitīms mērķis, vai likumdevēja izmantotie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir samērīgi un vai mērķi nav iespējams sasniegt citiem, personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pensiju samazināšanas likuma 1.pants paredz, ka likuma mērķis ir “sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros”. Savukārt likumprojekta anotācijas I. sadaļas 3.punktā norādīts, ka Apstrīdēto normu mērķis ir “ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, bet arī citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija atbilstoši Satversmes 116.pantam”. Tādējādi Apstrīdētajām normām ir divi mērķi – valsts budžeta līdzekļu taupīšana un citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija.

Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pats par sevi var būt leģitīms mērķis, taču jāuzsver, ka konkrētajā gadījumā – kad valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz tik neaizsargātām sabiedrības grupām kā vecuma pensionāri, to skaitā arī invalīdi, pārkāpjot šo personu tiesiskās paļāvības principu, šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Tiesību normā ietvertā mērķa sasniegšanas līdzekli var uzskatīt par pieņemamu tikai tādā gadījumā, ja nav citu – efektīvāku, personu mazāk apgrūtinošu līdzekļu.[6] Turklāt jānorāda, ka likumdevējs šogad jau vienreiz pēc būtības tika samazinājis valsts piešķirto vecuma pensiju, atceļot pensiju indeksāciju 2009.gadā.

Tiesību normas mērķis nevar būt “sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros”, tieši otrādi, valstij ir jānodrošina tāds finansējums sociālo vajadzību nodrošināšanai, kāds ir paredzēts normatīvajos aktos un kas nodrošina visu personu tiesiskās paļāvības principa ievērošanu. Ja finansējums valsts sociālajā budžetā ir nepietiekams iepriekšminēto principu nodrošināšanai, valstij ir jāizvērtē citas iespējas, nevis klaji jāignorē Satversmē garantētās cilvēka pamattiesības.

Tādējādi viens no Pensiju samazināšanas likuma un Apstrīdēto normu pieņemšanas mērķiem – valsts budžeta līdzekļu taupīšana uz vecuma pensionāru rēķina nav uzskatāms par leģitīmu.

Kā otrs Apstrīdēto normu mērķis ir norādīts citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija. Ministru kabinets likumprojekta anotācijā atsaucas uz Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2008.gada 24.decembra spriedumu, kurā noteikts, ka ārkārtas situācijās likumdevējas ir tiesības samazināt pensijas tādā apmērā, kādā tas nepieciešams sabiedrības un valsts vitāli svarīgu interešu nodrošināšanai un citu konstitucionālo tiesību aizsardzībai. No šī sprieduma Ministru kabinets secina, ka arī Latvijā ārkārtas situācijā, un šobrīd ir ārkārtas situācija, jo valsts budžetā nepietiek līdzekļu visu valsts izdevumu segšanai, ir iespējams noteikt papildu ierobežojumus personas tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka šāds mērķis pats par sevi ir uzskatāms par leģitīmu, taču jāuzver, ka arī šāds mērķis, tāpat kā valsts budžeta līdzekļu taupīšana uz vecuma pensionāru rēķina, nav pieļaujams. Vecuma pensija ir personas ienākums, ko tā nopelnījusi savā darba mūžā un ko valsts tai piešķīrusi tās noteiktajā kārtībā un apmērā, tai nav citu ienākuma avotu un tai arī bieži vien nav iespēju pašai par sevi parūpēties, tādēļ likumdevējam jāmeklē citi risinājumi, lai sabalansētu valsts sociālā budžeta ienākumus ar izdevumiem.

Vienlaikus jānorāda, ka Latvijā ārkārtas situācija nav izsludināta. Turklāt Ministru kabinets nepamatoti plaši interpretējis Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2008.gada 24.decembra spriedumu. Lietuvas Konstitucionālās tiesas spriedums vērsts uz valsts varas atzariem – likumdevējvaru, izpildvaru un tiesu varu, proti, ja valstī būtiski pasliktinās ekonomiskā un finansiālā situācija, tādā gadījumā iespējams samazināt finansējumu iepriekšminētajiem valsts varas atzariem. Taču šāds finansējuma samazinājums nav attiecināms uz sociālo sfēru. To Saeimas deputātu debatēs pirms Pensiju samazināšanas likumu pieņemšanas 2. lasījumā norādīja arī deputāte I.Čepāne.[7]

Tādējādi arī otrs Apstrīdēto normu mērķis – citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija uz vecuma pensionāru rēķina – nav uzskatāms par leģitīmu.

Vienlaikus nepieciešams noskaidrot, vai līdzekļi, ar kādiem likumdevējs vēlējās sasniegt Pensiju samazināšanas likuma mērķi, ir samērīgi un vai mērķi nebija iespējams sasniegt citiem, personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Sociālās tiesības, arī tiesības uz vecuma pensiju, ir pieskaitāmas pie cilvēka pamattiesībām un to realizācija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem. Taču sociālās tiesības vienlaikus ir arī atšķirīgas cilvēktiesības, jo, kā vairākkārt savos spriedumos norādījusi Satversmes tiesa, sociālo tiesību, pie kurām pieskaitāmas arī tiesības uz valsts pensiju, realizācija vispirms ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem[8]. Arī pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka šo tiesību realizācija ir cieši saistīta ar Latvijas valstij pieejamajiem resursiem.

Taču pieteikuma iesniedzējiem ir pamatotas šaubas, vai likumdevēja izvirzītie mērķi – valsts budžeta līdzekļu taupīšana un citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija – ir sasniedzami ar izvēlēto līdzekli – vecuma pensiju samazināšanu par 10 % nestrādājošiem pensionāriem un par 70 % strādājošiem pensionāriem.

Izvērtējot Pensiju samazināšanas likuma sociālās sekas, Ministru kabinets likumprojekta anotācijā norāda vairākas šo sociālo seku negatīvās iezīmes:

1)      “samazinoties pensijām, pasliktināsies pensijas saņēmēju pirktspēja, spēja norēķināties par saņemtajiem komunālajiem pakalpojumiem”;

2)      “iespējams, ka daļa pensionāru atteiksies no legāla darba un turpinās darbu, saņemot algu “aploksnēs”. Līdz ar to valstī samazināsies nodokļu ieņēmumi un palielināsies ēnu ekonomikas īpatsvars”;

3)      “ieviešot Likumprojekta normas, tās atstās negatīvu ietekmi ne tikai uz to sabiedrības daļu, kuru tā tieši skars, bet arī radīs negatīvu noskaņojumu pārējā sabiedrībā, jo personai godprātīgi veicot nodokļu maksājumus, t.sk. arī pensijām, nebūs pārliecības, ka Likumdevējs arī turpmāk viņa nopelnīto pensiju nesamazinās”;

4)      “pastāv risks, ka Likumprojekta 2., 3., 5. un 6.panta normas ir pretrunā ar no Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, kā arī rada risku pretrunai ar Satversmes 91.pantā noteiktajām personu tiesībām uz vienlīdzību un nediskrimināciju un Satversmes 109.pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu”.

Pie Pensiju samazināšanas likuma sociālo seku pozitīvajām iezīmēm Ministru kabinets norāda, ka “pensionāriem atstājot darbu, atbrīvosies darba vietas darbspējīgā vecuma personām, tādējādi varētu samazināties bezdarba līmenis”.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka no likumprojekta anotācijas var skaidri secināt, ka tā negatīvās sekas ir vairāk kā likumprojekta pozitīvās sekas. To uzsvēruši arī Saeimas deputāti debatēs pirms Pensiju samazināšanas likumu pieņemšanas 2. lasījumā – ka ar Pensiju samazināšanas likuma pieņemšanu palielināsies nelegālā nodarbinātība, kā arī, uzsvēruši, ka izmantos savas normatīvajos aktos paredzētās tiesības vērsties Satversmes tiesā tiesību normu konstitucionalitātes izvērtēšanai.[9] Likumprojekta anotācijā arī norādīts, ka konsultācijas notikušas tikai ar t.s. sociālajiem parteriem – konsultācijas ar ekspertiem nav notikušas.

Neņemot vērā visu iepriekšminēto, Saeima divās dienās steidzamības kārtā pieņēma Pensiju samazināšanas likumu, skaidri apzinoties, ka likumprojekta piemērošana ar 2009.gada 1.jūliju nav iespējama.

Attiecībā uz samērīguma principu likumprojekta anotācijā arī norādīts, ka Apstrīdētās normas uzskatāmas par samērīgām, jo “vecuma un izdienas pensiju samazinājums tiek veikts solidāri, sadalot finanšu samazinājuma slogu starp visiem iedzīvotājiem”. Valsts budžeta iestādēs tiekot samazinātas algas – tiek norādīti pedagogi, ārstniecības personas, tiesneši, algu samazinājums esot vērojams arī privātajā sektorā. Tādēļ, likumdevējaprāt, esot samērīgi samazināt arī pensijas, tādējādi mazinot spriedzi “kādai konkrētai sabiedrības grupai”.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka, likumdevējs, pieņemot gan Pensiju samazināšanas likumu, gan Apstrīdētās normas, ir pārpratis sociālās solidaritātes principa būtību un nav izvērtējis, vai mērķi nav iespējams sasniegt citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Likumdevējs nav izvērtējis un nav pamatojis, kādēļ ir tieši šāds samazinājums – 10 % nestrādājošiem pensionāriem un 70 % strādājošiem pensionāriem, “kāpēc varbūt ne 80, ne 60 procenti?” – jautā Saeimas deputāte I.Čepāne[10] debatēs pirms Pensiju samazināšanas likumu pieņemšanas 2. lasījumā. Saeimas deputāts J.Sokolovskis savukārt uzskata[11], ka nav pamatots Pensiju samazināšanas likuma piemērošanas laiks – 3 gadi, un izsaka bažas, ka Pensiju samazināšanas likums no likuma, kas pieņemts uz laiku, var pārvērsties par likumu, kas paredz pastāvīgu vecuma pensiju samazināšanu.

Turklāt nav pienācīgi izvērtēts un ir pat apšaubāms Apstrīdēto normu fiskālais efekts, jo nav skaidru pierādījumu tam, vai un kādu fiskālo efektu dos Apstrīdētās normas. Kā jau norādīts iepriekš, jau likumprojekta anotācijā norādīts, ka Apstrīdētās normas veicinās nelegālo nodarbinātību. Arī Valsts darba inspekcija atzinusi, ka strādājošie pensionāri veidos vai nu simulatīvus darījumus, strādājot citu personu vietā vai strādājot bez atbilstoša tiesiskā nostiprinājuma, un tātad nemaksājot nodokļus. Sociālajam budžetam zudīs līdzšinējās strādājošo pensionāru izdarītās sociālās apdrošināšanas iemaksas, kā arī valsts budžetam zudīs līdzšinējās iedzīvotāju ienākuma nodokļa iemaksas no strādājošo pensionāru darba algas. Tādējādi Apstrīdēto normu fiskālais efekts var būt tieši pretējs un līdzekļi valsts sociālās apdrošināšanas budžetā nevis palielināsies, bet gan samazināsies.

Attiecībā uz Apstrīdēto normu fiskālo efektu arī jānorāda, ka Saeima pienācīgi neizvērtēja citus priekšlikumus. Tā, piemēram, Saeima bez ievērības atstāja priekšlikumus, kas bija vērsti uz papildus ienākumu gūšanu speciālajā budžetā. Ja darbu turpinātu strādājošie pensionāri, pat pie nosacījuma, ka viņi saņemtu tikai minimālo algu, papildus ieņēmumi ik gadu speciālajā budžetā būtu vismaz 22,6 miljoni latu. Ja speciālajā budžetā uz krīzes laiku iemaksātu 2. pensiju līmenim novirzītās iemaksas, speciālais budžets ik gadu papildus saņemtu 42 miljonus latu. Likumdevējs vispār nav apspriedis priekšlikumus, kuri ir vērsti uz sociālo izmaksu sabalansēšanu ar ieņēmumiem, kaut arī, atbalstot 2009. gada budžeta grozījumus, tos pats ir paredzējis ieviest 2010. un 2011. gadā – pensionēšanās vecuma palielināšanu un sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšanu par 4 procentpunktiem.[12]

Nav noliedzams, ka ieņēmumi valsts budžetā – gan pamatbudžetā, gan speciālajā budžetā, veidojas tikai no nodokļu maksājumiem. Tādēļ valstī ir izveidota un jau ilgstoši pastāv stabila nodokļu sistēma, kas ietver vienpadsmit nodokļus. Vienlaikus arī jānorāda, ka valsts budžeta izdevumus galvenokārt veido izdevumi valsts pārvaldes un valsts funkciju nodrošināšanai. Ir funkcijas, no kurām valsts nevar atteikties un kas jānodrošina pat ekonomiskās lejupslīdes apstākļos – pie tādām pieskaitāmas visupirms jau valsts sociālās funkcijas. Savukārt ir valsts izdevumi, kuru samazināšanai, sevišķi ekonomiskās lejupslīdes laikos, nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību. Pie tādiem pieskaitāmi izdevumi valsts pārvaldes uzturēšanai. Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos tieši izdevumiem valsts pārvaldes uzturēšanai jābūt atbilstošiem iedzīvotāju maksātspējai – jāizvērtē ministriju skaits, to struktūra un nepieciešamās izmaiņas samazinājuma virzienā, ministriju pakļautībā un padotībā esošo iestāžu uzturēšanas nepieciešamība, aģentūru nepieciešamība, valstij neraksturīgo funkciju nodošana privātajam sektoram utt.

Nav pieļaujams, ka valsts budžeta līdzekļu taupīšana notiek uz visneaizsargātākajām personu grupām – tādām kā vecuma pensionāri, kuru vidū ir arī invalīdi.

Nav noliedzams, ka pašreiz valstī esošā ekonomiskā situācija liek likumdevējam meklēt ceļus, kā samazināt valsts budžeta izdevumus, arī izdevumus valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. Taču Saeima, pieņemot Pensiju samazināšanas likumu, nebija vispusīgi izvērtējusi to, cik liels varētu būt reālais finanšu ieguvums sociālajā budžetā. Likumdevēja izvēlētie līdzekļi, kaut arī matemātiski visvienkāršākie, nevar tikt uzskatīti par samērīgiem, jo ar Apstrīdētajām normām tiek samazinātas valsts jau vienreiz piešķirtās vecuma pensijas. Ja likumdevējs vēlējās ietaupīt līdzekļus, tam bija jāmeklē citi, personas tiesību mazāk ierobežojoši līdzekļi.

Ņemot vērā augstākminēto, pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka ja normatīvais akts pieņemts ar mērķi, ko nevar uzskatīt par leģitīmu, par samērīgiem nevar uzskatīt arī likumdevēja izvēlētos līdzekļus šī mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa no Satversmes 1.panta atvasinājusi arī tādu tiesību principu kā sociāli atbildīga valsts. Latvija savā pamatlikumā – Satversmē ir iekļāvusi virkni sociālo tiesību, tādējādi definējot sevi kā sociāli atbildīgu valsti. Sociāli atbildīga valsts ir valsts, kas “likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.”[13]

Lai pēc iespējas realizētu šo sociālo funkciju, valsts ir radījusi virkni sociālās drošības pasākumu – pabalstus, valsts sociālo apdrošināšanu, arī vecuma pensijas. Sociālās drošības pasākumiem, pie kuriem pieskaitāmas arī vecuma pensijas, “ir ne tikai ekonomiskā funkcija – aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija – nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu”[14]. Tādēļ valsts pensiju kā viena no šo sociālo drošības pasākumu funkcijām ir nodrošināt sabiedrības neaizsargāto grupu – vecuma pensionāru, arī invalīdu dzīves līmeņa kaut attālu atbilstību reālajām izmaksām.

Saskaņā ar Latvijas Republikas Centrālās statistikas pārvalde datiem, iztikas minimums 2009.gada jūnijā ir 168,38 Ls (http://www.db.lv/rss/a/2009/07/13/Iztikas_minimums_sarucis2), savukārt vidējais pensijas apmērs ir 166,72 Ls. Tādējādi, nestrādājošie pensionāri vidēji saņems 150,05 Ls, strādājošie – 50,02 Ls. Abi skaitļi acīmredzami neatbilst iztikas minimumam.

Sociāli atbildīgas valsts pamatprincips ir nevis samazināt reiz piešķirtos valsts sociālos pabalstus, bet gan ilgtermiņā uzlabot valsts iedzīvotāju sociālo nodrošinājumu. Īpaši tas attiecināms uz tādām sabiedrības grupām kā vecuma pensionāri, kuru vidū ir arī invalīdi, kas invaliditātes pensijas vietā līdz ar valsts noteiktā pensionēšanās vecuma iestāšanos saņem vecuma, nevis vairs invaliditātes pensiju, un kurus Apstrīdētās normas skar īpaši smagi.

Ņemot vērā augstākminēto, pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Pensiju samazināšanas likums sociāli atbildīgas valsts mērķi nesasniedz.

Satversmes 109.pants paredz, ka “ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos”.

Viens no starptautiski atzītiem cilvēktiesību pamatprincipiem ir, ja valsts kādu pamattiesību ir iekļāvusi pamatlikumā un tādējādi nosakot tām konstitucionālu raksturu, tās pienākums ir īstenot šo pamattiesību. Tādēļ valsts vairs nevar uzskatīt, ka sociālajām tiesībām, kuras ietvertas Latvijas Republikas Satversmē, kuru saturs noteikts likumos “Par sociālo drošību” un “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un kuras tālāk konkretizētas likumā “Par valsts pensijām”, ir tikai deklaratīvs raksturs. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā.[15]

Latvijas Republika ir ratificējusi arī virkni starptautisko dokumentu cilvēktiesību jomā, tādus kā Vispārējā cilvēktiesību deklarācija, Starptautiskais pakts par pilsoņu un politiskajām tiesībām, Eiropas Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvenciju, Eiropas Sociālo hartu un citus. No šiem starptautiskajiem dokumentiem izriet valsts vispārīgs princips “sekmēt cilvēktiesību un brīvību vispārēju respektēšanu un ievērošanu” (Vispārējās cilvēktiesību deklarācijas preambula, Starptautiskā pakta par pilsoņu un politiskajām tiesībām 2.panta otrās daļas un trešās daļas (b) apakšpunkts, 5.panta otrā daļa, Cilvēka tiesību un pamatbrīvību aizsardzības konvencijas 53.pants).

Līdz ar to valstīm, ratificējot vai citādi atzīstot starptautiskos cilvēktiesību dokumentus, jārēķinās, ja cilvēktiesību īstenošanā būs jādod priekšroka tām tiesību normām, kas nosaka plašāku cilvēktiesību saturu un lielākas iespējas cilvēktiesību aizsardzībai. Tieši tāpat valstīm jārēķinās, ka pašu aktivitātes rezultātā radīts nacionālais regulējums var būt par iemeslu, kādēļ jānodrošina arī tāds cilvēktiesību saturs un aizsardzības iespējas, kur valsts ratificētie vai citādi atzītie starptautiskie cilvēktiesību dokumenti nosaka daudz šaurāku saturu un daudz ierobežotākas aizsardzības iespējas. Atzīstot noteiktu cilvēktiesību līmeni, valsts turpmāk vairs nevar atteikties no tā turpmākas uzturēšanas. Pienākums vismaz uzturēt, ja ne veicināt noteiktu cilvēktiesību līmeni gan neliedz valstij mainīt attiecīgās cilvēktiesības īstenošanas nosacījumus, taču šīs izmaiņas nevar būt tādas, kas sašaurina cilvēktiesību saturu, cilvēktiesību īstenošanas apjomu vai arī samazina iespējas aizsargāt cilvēktiesības.

Vecuma pensionāru, īpaši vecuma pensionāru – invalīdu, tiesības ir daļa no cilvēktiesībām uz sociālo nodrošinājumu tādēļ to ierobežošana pieļaujama tikai tad, ja šie ierobežojumi atbilst starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos noteiktajiem un demokrātisku valstu vispāratzītajiem pamatprincipiem, proti, tiesību ierobežojumam ir jābūt likumīgam un nepieciešamam noteiktu mērķu sasniegšanai. Turklāt, vērtējot nepieciešamību, jāievēro arī ierobežojuma samērīgums, kā mērauklu izvēloties no demokrātiskas valsts sagaidāmo rīcību līdzīgā tiesiskā situācijā. Nav šaubu, ka jebkurš likumdevēja pieņemts cilvēktiesību ierobežojums ir politisks lēmums, taču, kā Saeimas deputātu debatēs pirms Pensiju samazināšanas likumu pieņemšanas 2. lasījumā norādīja deputāte I.Čepāne, “tiesību doktrīnā ir teikts, ka šiem politiskajiem lēmumiem ir jābūt likumīgiem un samērīgiem”[16].

Tādējādi nav šaubu, ka Latvijas Republikai ir jāievēro visas Satversmes IV. nodaļā ietvertās pamattiesības, un šai tiesību realizācijai ir jāatbilst visiem tiesiskas valsts pamatprincipiem. Valstij, pieņemot grozījumus esošajā tiesiskajā regulējumā, jau sākotnēji ir jāizvērtē, vai jaunais tiesiskais regulējums būs konstitucionāls.

Konkrētajā gadījumā, pieņemot Pensiju samazināšanas likumu, kas paredz, ka nestrādājošiem pensionāriem vecuma pensija tiek samazināta par 10 %, bet strādājošiem – par 70 %, valsts ir pārkāpusi vairākus tiesiskas valsts principus – tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu, sociālās solidaritātes principu un sociālas valsts principu. Turklāt gan likumdevēja mērķi, gan līdzekļi šo mērķu sasniegšanā šajā gadījumā nevar tikt uzskatīti par leģitīmiem un samērīgiem. Tiesiskas valsts mērķis ir tikai tādu tiesību normu piemērošana, kas atbilst visiem tiesiskas valsts pamatprincipiem un atbilst valsts pamatlikumam.

Vienlaikus jāuzsver, ka šāda tiesiskā regulējuma grozīšana – neievērojot tiesiskas valsts principus un saprātīgu likumdošanas procedūru, neveicina sabiedrības uzticību likumdevēja darbam kā tādam. Tas var izraisīt tālejošas sekas – sabiedrība zaudēs uzticību Pensiju likumam un, kā norādīts likumprojekta anotācijā, centīsies pat izvairīties no sociālajiem maksājumiem. Satversmes tiesa jau savā 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr.2001-12-01 norādījusi, ka “Saeima, atkāpjoties no sākotnēji garantētajām tiesībām un neizvērtējot apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, sabiedrībā radījusi nedrošības sajūtu”[17].

Tādējādi Pensiju samazināšanas likums ir pretrunā Satversmes 109.pantam.

Ņemot vērā augstākminēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 16.panta 1.punktu, 17.panta pirmās daļas 3.punktu un 18.pantu, lūdzam Satversmes tiesu:

atzīt, ka 2009.gada 16.jūnija likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 2.pants un 3.pants neatbilst Satversmes 1. un 109.pantam un ir spēkā neesošs no tā pieņemšanas dienas.

Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāti:

____________________

____________________

Deputātu parakstus apliecinu:

Saeimas Kancelejas direktors M.Steins

2009.gada __. _________________