Latvijas Republikas Satversmes tiesai
J.Alunāna ielā 1
Rīgā, LV-1010

Pieteikums par lietas ierosināšanu
par 2009.gada 16.jūnija likuma
“Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā
no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5. panta
neatbilstību Satversmes 1., 91., 109. un 110. pantam

Pieteikuma iesniedzēji:
Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāti 

Institūcija, kas pieņēmusi apstrīdēto
likumu – Latvijas Republikas Saeima

2007. gada 8. novembrī Saeima pieņēma grozījumus likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", kas stājās spēkā 2008. gada 1.janvārī (turpmāk – Pabalstu likums). Pabalstu likums paredz ieviest Vecāku pabalstu. Vecāku pabalstu piešķir un izmaksā sociāli apdrošinātai personai, kura kopj bērnu vecumā līdz vienam gadam (vienam no bērna vecākiem, aizbildnim vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu bērnu faktiski kopj un audzina), ja šī persona ir nodarbināta pabalsta piešķiršanas dienā (ir uzskatāma par darba ņēmēju vai pašnodarbināto saskaņā ar likumu "Par valsts sociālo apdrošināšanu") un: 1) atrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas dēļ negūst ienākumus kā pašnodarbinātais; 2) ir nodarbināta bērna kopšanas laikā, bet neatrodas bērna kopšanas atvaļinājumā vai bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā pašnodarbinātais.

Vecāku pabalstu piešķir 70 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 70 procentu apmērā no vecāku pabalsta pieprasīšanas dienā spēkā esošā valsts sociālā nodrošinājuma pabalsta divkārša apmēra.

Maternitātes, paternitātes, vecāku, slimības un apbedīšanas pabalstus izmaksā no invaliditātes, maternitātes un slimības speciālā budžeta.

2009.gada 16.jūnijā institūcija, kas pieņēmusi apstrīdētās tiesību normas – Latvijas Republikas Saeima steidzamības kārtā divās dienā divos lasījumos pieņēma likumu “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” (turpmāk – Pabalstu samazināšanas likums), kas attiecībā uz vecāku pabalstu saņēmējiem noteica sekojošo: (1) Laika periodā no 2009.gada 1.jūlija līdz 2010.gada 2.maijam personai, kura bērna kopšanas laikā ir obligāti sociāli apdrošinātā persona (darba ņēmējs vai pašnodarbinātais) atbilstoši likumam “Par valsts sociālo apdrošināšanu”, likumā “Par maternitātes un slimības apdrošināšanu” noteikto vecāku pabalstu izmaksā 50 procentu apmērā no piešķirtā pabalsta apmēra ar tā mēneša pirmo datumu, kas seko mēnesim, kurā persona ir kļuvusi par obligāti sociāli apdrošināto personu (darba ņēmēju vai pašnodarbināto) atbilstoši likumam “Par valsts sociālo apdrošināšanu”.

Bez tam, 2009. gada 16. jūnijā Saeima pieņēma Grozījumus likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", papildinot Pārejas noteikumus ar 17. punktu:„Laika periodā no 2009. gada 1.jūlija līdz 2010. gada 2. maijam personai, kura bērna kopšanas laikā gūst ienākumus kā darba ņēmējs vai pašnodarbinātais, saskaņā ar šo likumu noteikto vecāku pabalstu izmaksā atbilstoši likumam "Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009. gada līdz 2012. gadam"." Arī šie likuma grozījumi stājās spēkā 2009. gada 1. jūlijā.

Satversmes 1.pants noteic, ka “Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika”. Lai arī Satversmes teksts ir lakonisks, Satversmes tiesa no Satversmes 1.panta atvasinājusi vairākus tiesību pamatprincipus – tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu, likuma varas principu, sociālas valsts principu, labas pārvaldības principu, solidaritātes principu un citus. Likumdevējs, pieņemot Apstrīdētās normas, kas paredz valsts piešķirtā vecāku pabalsta samazināšanu 50 % apmērā strādājošiem vecākiem, ir pārkāpis tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu, solidaritātes principu un sociāli atbildīgas valsts principu.

Tiesiskās paļāvības princips noteic, ka valsts iestādēm savā darbībā jābūt konsekventām attiecībā uz izdotajiem normatīvajiem aktiem un jāievēro tiesiskā paļāvība, kas personām varētu rasties saskaņā ar konkrēto tiesību normu vai tiesisko regulējumu. Savukārt indivīds var paļauties uz šādas tiesību normas vai tiesiskā regulējuma pastāvību un nemainīgumu. Tiesiskās paļāvības principa realizēšanā nozīme ir arī tam, vai personas paļaušanās uz tiesību normu vai tiesisko regulējumu ir likumīga, saprātīga un pamatota, kā arī vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties.

Satversmes tiesa vairākos savos spriedumos atzinusi, ka sociālās politikas jautājumiem ir ilglaicīgs raksturs un tiem nepieciešama stabilitāte. Tādēļ tiesiskajam regulējumam šajā jomā ir jābūt pietiekoši stabilam un nemainīgam, lai indivīds varētu droši plānot savu nākotni, vadoties no tiesību normām.[1]

Indivīds var atsaukties uz tiesiskās paļāvības principu tikai tādā gadījumā, ja likumdevēja iepriekš noteiktais tiesiskais regulējums radījis pamatu tiesiskajai paļāvībai.[2] Tādēļ, izvērtējot 2009. gada grozījumus Pabalstu likumā tiesiskās paļāvības principa tvērumā, nepieciešams noskaidrot:

1)                              vai personas paļaušanās uz agrākā tiesiskā regulējuma noteiktajām tiesībām bija likumīga, pamatota, saprātīga un vai tiesiskais regulējums pēc savas būtības ir pietiekami noteikts un nemainīgs, lai tam varētu uzticēties;

2)                              vai likumdevējs, pieņemot 2009.gada grozījumus Pabalstu likumā, ir atkāpies no indivīdiem sākotnēji garantētajām tiesībām un paredzējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu.

Ieviešot vecāku pabalstu, likumprojekta anotācijā 2007. gada 1. oktobrī bija norādīts: „Vienlaikus norādām, ka valsts sociālā apdrošināšana ir viena no sociālās drošības jomām, kas garantē cilvēkam noteiktu ienākumu aizvietojumu, zaudējot darba ienākumus – iestājoties pensijas vecumam, iegūstot invaliditāti, zaudējot apgādnieku, kļūstot par bezdarbnieku, slimības gadījumā, pirmsdzemdību un pēcdzemdību periodā, kā arī ciešot darba negadījumā vai saslimstot ar arodslimību. Papildu izdevumu kompensēšana, kā tas ir vecāku pabalsta gadījumā, sociālās apdrošināšanas principiem un valsts sociālās apdrošināšanas būtībai neatbilst.”

Tātad, pieņemot šādu likumu, šīs pašas 9. Saeimas deputāti vadījās no citiem apsvērumiem. Uz likumprojekta izskatīšanu 2. (galīgajā) lasījumā tika saņemti priekšlikumi, kas vecāku pabalstu apmēru paredzēja vēl palielināt, vai pagarināt to maksāšanas termiņu. Tā frakcija „Jaunais laiks” ierosināja papildināt 10.⁴ pantu ar jaunu 3. daļu šādā redakcijā: (3) Vecāku pabalstu piešķir un izmaksā personai, kura kopj bērnu vecumā no viena gada līdz diviem gadiem (vienam no bērna vecākiem, aizbildnim vai citai personai, kura saskaņā ar bāriņtiesas lēmumu bērnu faktiski kopj un audzina).Bez tam, frakcija „Jaunais laiks” ierosināja izteikt 10.⁶ pantu jaunā redakcijā: (1) Vecāku pabalstu piešķir 70 procentu apmērā no pabalsta saņēmēja vidējās apdrošināšanas iemaksu algas, bet ne mazāk kā 70 procentu apmērā no vecāku pabalsta pieprasīšanas dienā spēkā esošā Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēnešalgas apmēra. (2) Vecāku pabalstu personai, kura kopj bērnu vecumā no gada līdz diviem gadiem piešķir 70 procentu apmērā no vecāku pabalsta pieprasīšanas dienā spēkā esošā Latvijas Republikā noteiktās minimālās mēnešalgas apmēra.

Deputāte Sarmīte Ķikuste debatēs norādīja, ka vecāku pabalsts tiek ieviests atbilstoši Saeimas Iedzīvotāju demogrāfiskās attīstības apakškomisijas secinājumiem: „ .. 8.Saeimā strādāja Iedzīvotāju demogrāfiskās attīstības apakškomisija, kuras darbā piedalījās deputāti no visām frakcijām. Mums, visu frakciju deputātiem, darbojoties šajā apakškomisijā, izdevās panākt diferencēta pabalsta, bērna kopšanas pabalsta, ieviešanu. Par to pirmo reizi mēs, deputāti, sākām spriest un pieņēmām pirmos lēmumus Repšes valdības laikā. Mums, Iedzīvotāju demogrāfiskās attīstības apakškomisijas deputātiem, izdevās pieņemt arī lēmumu par bērna piedzimšanas pabalsta palielināšanu. Par to visu jāpateicas minētās apakškomisijas darbam.”

Tātad, likumdevējs par visbūtiskākajiem ir uzskatījis apsvērumus, kas saistīti ar demogrāfisko situāciju Latvijā. Pabalstu saņēmēji pilnīgi pamatoti varēja paļauties, ka pasākumu kopums, kas vērsts uz demogrāfiskās situācijas uzlabošanu, varētu tikt ierobežots vienīgi tad, ja dzimstības un tautas atražošanas rādītāji būtu būtiski uzlabojušies.     

Vienlaikus jāatzīst, ka tiesiskās paļāvības principam nav absolūts raksturs un valstij, ievērojot zināmus nosacījumus, ir tiesības grozīt tiesisko regulējumu. Taču šiem grozījumiem ir jāatbilst Satversmē nostiprinātajiem konstitucionālajiem principiem un, veicot šādus grozījumus, likumdevējam ir jāparedz “saudzējoša” pāreja uz jauno tiesisko regulējumu. Saudzējoša pāreja var izpausties gan kā pārejas perioda paredzēšana pārejai uz jauno tiesisko regulējumu, gan kā zaudējumu kompensēšana.

Likumprojekts “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” iesniegts Saeimā 2009.gada 15.jūnijā un atbildīgā – Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija ir ierosinājusi šo likumprojektu atzīt par steidzamu. Pabalstu samazināšanas likums Saeimā pieņemts steidzamības kārtā divos lasījumos – 2009.gada 15.jūnijā pirmajā lasījumā un 16.jūnijā otrajā lasījumā, un tas stājās spēkā 2009.gada 1.jūlijā. Pārejas periods Pabalstu samazināšanas likumā uz jauno tiesisko regulējumu paredzēts netika, kaut arī likumprojekta anotācijas I. sadaļas 4.punktā tā iesniedzējs – Ministru kabinets skaidri norādījis, ka “likumprojekta piemērošana ar 2009.gada 1.jūliju nav iespējama”.

Satversmes tiesa ir secinājusi, ka “tiesiskās paļāvības princips aizsargā personas reiz iegūtās tiesības, t.i., personas var paļauties uz to, ka tiesības, kas iegūtas saskaņā ar spēkā esošu tiesību aktu, noteiktajā laika periodā tiks saglabātas un reāli īstenotas”[3]. Tādēļ personām, kuras saņem vecāku pabalstu, bija likumīgas tiesības paļauties uz spēkā esošo tiesisko regulējumu, saskaņā ar ko personai vienreiz jau ir piešķirts vecāku pabalsts un likumdevējam nebija tiesiska pamata šīs reiz iegūtās tiesības ierobežot.

Tiesiskās paļāvības principam ir būtiska loma tiesiskas valsts pastāvēšanā, un tas īpaši nepieciešams ekonomiskās lejupslīdes situācijā kā pašreiz. Valsts pienākums ir nodrošināt tiesisko stabilitāti, savukārt personas ir tiesīgas paļauties uz to, ka valsts godprātīgi savu pienākumu pildīs.

Ņemot vērā augstākminēto, pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka šāda likumprojekta iesniegšanas, izskatīšanas un pieņemšanas kārtība ir klajā pretrunā tiesiskās paļāvības principam, jo tiek grozīts pastāvošais tiesiskais regulējums attiecībā uz jau piešķirtiem vecāku pabalstiem, tādējādi nepamatoti ierobežojot personu reiz iegūtās tiesības, un likumdevējs nav realizējis saudzējošu pāreju uz jauno tiesisko regulējumu, jo pārejas periods paredzēts nav.

Pieņemot Pabalstu samazināšanas likumu, likumdevējs nav ievērojis arī samērīguma principu. Samērīguma principa būtība ir, ka labumam, ko iegūst sabiedrība no konkrētās tiesību normas vai tiesiskā regulējuma pieņemšanas, jābūt lielākam kā kaitējumam, kas nodarīts personas tiesiskajām interesēm. Turklāt likumdevējam, pieņemot tiesību normu, ir jāizvērtē tās ietekme uz katru personu grupu, kuru šī norma var skart.

Samērīguma principa kontekstā nepieciešams noskaidrot, vai pieņemtajai normai ir leģitīms mērķis, vai likumdevēja izmantotie līdzekļi šī mērķa sasniegšanai ir samērīgi un vai mērķi nav iespējams sasniegt citiem, personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Pabalstu samazināšanas likuma 1.pants paredz, ka likuma mērķis ir “sniegt personām sociālo nodrošinājumu pieejamā finansējuma ietvaros”. Savukārt likumprojekta anotācijas I. sadaļas 3.punktā norādīts, ka Apstrīdēto normu mērķis ir “ne tikai valsts budžeta interešu nodrošināšana ekonomiskās lejupslīdes apstākļos, kad nepieciešams samazināt budžeta izdevumus un sabalansēt valsts pensiju speciālā budžeta ieņēmumus un izdevumus, bet arī citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija atbilstoši Satversmes 116.pantam”. Tādējādi Apstrīdētajām normām ir divi mērķi – valsts budžeta līdzekļu taupīšana un citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija.

Valsts budžeta līdzekļu taupīšana pats par sevi var būt leģitīms mērķis, taču jāuzsver, ka konkrētajā gadījumā – kad valsts budžeta līdzekļi tiek taupīti uz tik neaizsargātām sabiedrības grupām kā ģimenes ar bērniem, pārkāpjot šo personu tiesiskās paļāvības principu, šāds mērķis nevar tikt uzskatīts par leģitīmu. Tiesību normā ietvertā mērķa sasniegšanas līdzekli var uzskatīt par pieņemamu tikai tādā gadījumā, ja nav citu – efektīvāku, personu mazāk apgrūtinošu līdzekļu.[4]

Turklāt jānorāda, ka likumdevējs nav izvērtējis un pamatojis, kāpēc vienlaikus notika valsts speciālā budžeta līdzekļu pārdale par labu bezdarba pabalstiem. Speciālā budžeta ieņēmumi tiek veidoti noteiktā proporcijā no sociālās apdrošināšanas iemaksām. Strādājošo vecāku sociālās apdrošināšanas iemaksas vienlaikus kalpo kā būtisks ieņēmums vecāku pabalstu izmaksai.  

Tādējādi viens no Pabalstu samazināšanas likuma un apstrīdēto normu pieņemšanas mērķiem –budžeta līdzekļu taupīšana uz ģimeņu ar bērniem rēķina nav uzskatāms par leģitīmu.

Kā otrs Apstrīdēto normu mērķis ir norādīts citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija. Ministru kabinets likumprojekta anotācijā atsaucas uz Lietuvas Konstitucionālās tiesas 2008.gada 24.decembra spriedumu, kurā noteikts, ka ārkārtas situācijās likumdevējas ir tiesības samazināt pensijas tādā apmērā, kādā tas nepieciešams sabiedrības un valsts vitāli svarīgu interešu nodrošināšanai un citu konstitucionālo tiesību aizsardzībai. No šī sprieduma Ministru kabinets secina, ka arī Latvijā ārkārtas situācijā, un šobrīd ir ārkārtas situācija, jo valsts budžetā nepietiek līdzekļu visu valsts izdevumu segšanai, ir iespējams noteikt papildu ierobežojumus personas tiesībām uz sociālo nodrošinājumu.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka šāds mērķis pats par sevi ir uzskatāms par leģitīmu, taču jāuzver, ka arī šāds mērķis, tāpat kā valsts budžeta līdzekļu taupīšana uz ģimeņu ar bērniem rēķina nav pieļaujama. Vecāku pabalsts ir personas ienākums, par kuru tā iepriekš un arī turpmāk ir veikusi sociālās apdrošināšanas iemaksas un ko valsts tai piešķīrusi tās noteiktajā kārtībā un apmērā, tai uz vienu ģimenes locekli ir par vidēji 30 procentiem lielāki izdevumi[5], kas saistīti ar nepieciešamību uzturēt bērnus, tādēļ likumdevējam jāmeklē citi risinājumi, lai sabalansētu valsts sociālā budžeta ienākumus ar izdevumiem.

Tādējādi arī otrs Apstrīdēto normu mērķis – citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija uz vecāku pabalstu saņēmēju rēķina – nav uzskatāms par leģitīmu.

Vienlaikus nepieciešams noskaidrot, vai līdzekļi, ar kādiem likumdevējs vēlējās sasniegt Pabalstu samazināšanas likuma mērķi, ir samērīgi un vai mērķi nebija iespējams sasniegt citiem, personas tiesību mazāk ierobežojošiem līdzekļiem.

Sociālās tiesības ir pieskaitāmas pie cilvēka pamattiesībām un to realizācija ir viens no tiesiskas valsts pamatprincipiem. Taču sociālās tiesības vienlaikus ir arī atšķirīgas cilvēktiesības, jo, kā vairākkārt savos spriedumos norādījusi Satversmes tiesa, sociālo tiesību realizācija vispirms ir atkarīga no katras valsts ekonomiskās situācijas un pieejamiem resursiem[6]. Arī pieteikuma iesniedzēji nenoliedz, ka šo tiesību realizācija ir cieši saistīta ar Latvijas valstij pieejamajiem resursiem.

Taču pieteikuma iesniedzējiem ir pamatotas šaubas, vai likumdevēja izvirzītie mērķi – valsts budžeta līdzekļu taupīšana un citu personu tiesību uz sociālo nodrošinājumu realizācija – ir sasniedzams ar izvēlēto līdzekli – vecāku pabalstu samazināšana par 50% strādājošiem vecākiem.

Izvērtējot Pabalstu samazināšanas likuma sociālās sekas, Ministru kabinets likumprojekta anotācijā norāda vairākas šo sociālo seku negatīvās iezīmes:

1)                              “ieviešot Likumprojekta normas, tās atstās negatīvu ietekmi ne tikai uz to sabiedrības daļu, kuru tā tieši skars, bet arī radīs negatīvu noskaņojumu pārējā sabiedrībā, jo personai godprātīgi veicot nodokļu maksājumus,… nebūs pārliecības, ka Likumdevējs arī turpmāk viņa nopelnīto… nesamazinās”;

2)                              “pastāv risks, ka Likumprojekta 2., 3., 5. un 6.panta normas ir pretrunā ar no Satversmes 1.panta izrietošo tiesiskās paļāvības principu, kā arī rada risku pretrunai ar Satversmes 91.pantā noteiktajām personu tiesībām uz vienlīdzību un nediskrimināciju un Satversmes 109.pantā noteiktajām tiesībām uz sociālo nodrošinājumu”.

Pie Pabalstu samazināšanas likuma sociālo seku pozitīvajām iezīmēm Ministru kabinets norāda, ka izdevumu samazinājums vecāku pabalstiem par strādājošajiem pabalstu saņēmējiem: 2009.gadā: 2 592 x 211,32 x 6 = - 3 286,4 tūkst. Ls; 2010.gadā: 1 701 x 228,90 x 12= - 4 672,3 tūkst. Ls.

Likumdevējs vispār nav analizējis, cik lielas ir prognozētās sociālās apdrošināšanas iemaksas, ko strādājošie vecāki iemaksātu speciālajā budžetā, kā arī nav analizējis, par cik samazināsies ieņēmumi pamatbudžetā saistībā ar faktu, ka ģimeņu patēriņš samazināsies. Ir pamats secināt, ka kopējais fiskālais ieguvums nepārsniegs 2 miljonus latu gadā.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka no likumprojekta anotācijas var skaidri secināt, ka tā negatīvo seku ir vairāk kā likumprojekta pozitīvās seku. Turklāt anotācijā norādīts, ka konsultācijas ar ģimeņu nevalstiskajām organizācijām vai ekspertiem vispār nav notikušas. Neņemot vērā visu iepriekšminēto, Saeima divās dienās steidzamības kārtā pieņēma Pabalstu samazināšanas likumu, skaidri apzinoties, ka likumprojekta piemērošana ar 2009.gada 1.jūliju nav iespējama.

Attiecībā uz samērīguma principu likumprojekta anotācijā arī norādīts, ka Apstrīdētās normas uzskatāmas par samērīgām, jo “ pensiju un pabalstu samazinājums tiek veikts solidāri, sadalot finanšu samazinājuma slogu starp visiem iedzīvotājiem”. Valsts budžeta iestādēs tiekot samazinātas algas – tiek norādīti pedagogi, ārstniecības personas, tiesneši, algu samazinājums esot vērojams arī privātajā sektorā. Tādēļ, likumdevējaprāt, esot samērīgi samazināt arī pabalstus, tādējādi mazinot spriedzi “kādai konkrētai sabiedrības grupai”.

Pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka, likumdevējs, pieņemot gan Pabalstu samazināšanas likumu, gan Apstrīdētās normas, ir pārpratis solidaritātes principa būtību un nav izvērtējis, vai mērķi nav iespējams sasniegt citiem, personas tiesības mazāk ierobežojošiem līdzekļiem. Nav noliedzams, ka ieņēmumi valsts budžetā – gan pamatbudžetā, gan speciālajā budžetā, veidojas tikai no nodokļu maksājumiem. Vienlaikus arī jānorāda, ka valsts budžeta izdevumus galvenokārt veido izdevumi valsts pārvaldes un valsts funkciju nodrošināšanai. Ir funkcijas, no kurām valsts nevar atteikties un kas jānodrošina pat ekonomiskās lejupslīdes apstākļos – pie tādām pieskaitāmas visupirms jau valsts sociālās funkcijas. Savukārt ir valsts izdevumi, kuru samazināšanai, sevišķi ekonomiskās lejupslīdes laikos, nepieciešams pievērst pastiprinātu uzmanību. Pie tādiem pieskaitāmi izdevumi valsts pārvaldes uzturēšanai. Ekonomiskās lejupslīdes apstākļos tieši izdevumiem valsts pārvaldes uzturēšanai jābūt atbilstošiem iedzīvotāju maksātspējai – jāizvērtē ministriju skaits, to struktūra un nepieciešamās izmaiņas samazinājuma virzienā, ministriju pakļautībā un padotībā esošo iestāžu uzturēšanas nepieciešamība, aģentūru nepieciešamība, valstij neraksturīgo funkciju nodošana privātajam sektoram utt.

Nav pieļaujams, ka valsts budžeta līdzekļu taupīšana notiek uz visneaizsargātāko personu grupu rēķina.

Nav noliedzams, ka pašreiz valstī esošā ekonomiskā situācija liek likumdevējam meklēt ceļus, kā samazināt valsts budžeta izdevumus, arī izdevumus valsts sociālās apdrošināšanas speciālajā budžetā. Taču Saeima, pieņemot Pabalstu samazināšanas likumu, nebija vispusīgi izvērtējusi to, cik liels varētu būt reālais finanšu ieguvums sociālajā budžetā. Tā, Saeima bez ievērības atstāja priekšlikumus, kas bija vērsti uz papildus ienākumu gūšanu speciālajā budžetā. Ja darbu turpinātu strādājošie pensionāri, pat pie nosacījuma, ka viņi saņemtu tikai minimālo algu, papildus ieņēmumi ik gadu speciālajā budžetā būtu vismaz 22, 6 miljoni latu. Ja speciālajā budžetā uz krīzes laiku iemaksātu 2. pensiju līmenim novirzītās iemaksas, speciālais budžets ik gadu papildus saņemtu 42 miljonus latu. Likumdevējs vispār nav apspriedis priekšlikumus, kuri ir vērsti uz sociālo izmaksu sabalansēšanu ar ieņēmumiem, kaut arī, atbalstot 2009. gada budžeta grozījumus, tos pats ir paredzējis ieviest 2010. un 2011. gadā – pensionēšanās vecuma palielināšanu un sociālās apdrošināšanas iemaksu likmes paaugstināšanu par 4 procentpunktiem[7].

Likumdevējs vispār nav vērtējis, vai vecāku pabalsta samazinājums nav padarījis par trūcīgiem visus tos ģimenes locekļus – vecākus un viņu bērnus, kuri saņemot minimālo algu un vairs tikai pusi no pabalsta, kļuvuši par trūcīgām personām, vai kuru maksātspēja un iepriekš uzņemto saistību izpilde ir apdraudēta. Likumdevējs arī nav izvērtējis saikni starp pieņemto likumu un nabadzības riska slieksni ģimenēs ar bērniem. 

Likumdevēja izvēlētie līdzekļi, kaut arī matemātiski visvienkāršākie, nevar tikt uzskatīti par samērīgiem, jo ar Apstrīdētajām normām tiek samazinātas valsts jau vienreiz piešķirtie vecāku pabalsti. Ja likumdevējs vēlējās iegūt finanšu līdzekļus, tam bija jāmeklē citi, personas tiesību mazāk ierobežojoši līdzekļi.

Ņemot vērā augstākminēto, pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka ja normatīvais akts pieņemts ar mērķi, ko nevar uzskatīt par leģitīmu, par samērīgiem nevar uzskatīt arī likumdevēja izvēlētos līdzekļus šī mērķa sasniegšanai.

Satversmes tiesa no Satversmes 1.panta atvasinājusi arī tādu tiesību principu kā sociāli atbildīga valsts. Latvija savā pamatlikumā – Satversmē ir iekļāvusi virkni sociālo tiesību, tādējādi definējot sevi kā sociāli atbildīgu valsti. Sociāli atbildīga valsts ir valsts, kas “likumdošanā, pārvaldē un tiesas spriešanā cenšas iespējami plaši īstenot sociālo taisnīgumu. Sociāli atbildīgas valsts mērķis ir sabiedrībā izlīdzināt būtiskākās sociālās atšķirības un katrai iedzīvotāju grupai nodrošināt atbilstošu dzīves standartu.”[8]

Lai pēc iespējas realizētu šo sociālo funkciju, valsts ir radījusi virkni sociālās drošības pasākumu – tajā skaitā, pabalstus un pensijas. Sociālās drošības pasākumiem, pie kuriem pieskaitāmi arī vecāku pabalsti, “ir ne tikai ekonomiskā funkcija – aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija – nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu”[9].

Ņemot vērā augstākminēto, pieteikuma iesniedzēji uzskata, ka Pabalstu  samazināšanas likums sociāli atbildīgas valsts mērķi nesasniedz.

Satversmes 91. pants paredz, ka „visi cilvēki ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas”. Arī Apvienoto Nāciju Organizācijas 1966.gada 16.decembra Starptautiskais pakts par ekonomiskajām, sociālajām un kultūras tiesībām, kuram pievienojusies arī Latvija, 2.panta otrajā daļā noteic: „Šā pakta dalībvalstis apņemas garantēt, ka šajā paktā proklamētās tiesības tiks īstenotas bez jebkādas diskriminācijas – neatkarīgi no rases, ādas krāsas, dzimuma, valodas, reliģijas, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelšanās, mantiskā stāvokļa, dzimšanas vai citiem apstākļiem.”

Vienlīdzības princips, kas izriet no iepriekš minētā, liedz valsts institūcijām izdot tādas normas, kas bez saprātīga pamata pieļauj atšķirīgu attieksmi pret personām, kuras atrodas vienādos un pēc noteiktiem kritērijiem salīdzināmos apstākļos. Atšķirīga izturēšanās ir diskriminējoša, ja tai nav objektīva un pamatota iemesla, proti, leģitīma mērķa, vai arī ja nav proporcionālas attiecības starp izraudzītajiem līdzekļiem un nospraustajiem mērķiem.

Pabalstu samazināšanas likuma mērķis bija budžeta līdzekļu taupīšana. Tas nepārprotami izriet no likumprojekta anotācijas, šī likumprojekta apspriešanas Saeimā, kā arī tā pieņemšanas saistības ar grozījumiem 2009. gada likumā “Par valsts budžetu”.

2009. gadā valsts budžetā radās deficīts 450 miljonu latu apmērā uz likuma pieņemšanas dienu. Tādēļ bija jāveic pasākumi deficīta samazināšanai. Tomēr Saeimai bija jāizvērtē, vai labums, ko iegūs sabiedrība no apstrīdētās normas, ir lielāks par indivīda tiesību un likumisko interešu aizskārumu. Iegūtais labums no apstrīdētās normas ir niecīgs – aptuveni 2 miljoni latu, kas ir mazāk par pusprocentu no deficīta. Taču zaudējums katram pabalsta saņēmējam, kuram liegtas iespējas saņemt vecāku pabalstu pilnā apmērā, ir nozīmīgs – vairāk kā trešā daļa no ienākumiem, kas tai bija pirms bērna piedzimšanas.

Apstrīdētā norma nepamatoti nostāda atšķirīgos apstākļos vecākus, kuri izvēlējušies strādāt pilnu vai nepilnu darba laiku, vai nestrādāt nemaz.

Apstrīdētā norma ir acīmredzami netaisnīga pret to strādājošo vecāku daļu, kuru nodarbinātības ienākumi nepārsniedz vecāku pabalsta neizmaksājamo daļu.

Sociālās drošības pasākumiem ir ne tikai ekonomiskā funkcija – aizstāt ienākumu zudumu, bet arī sociālā funkcija – nodrošināt indivīdu iespējas saglabāt pilnvērtīga sabiedrības locekļa statusu.

Apstrīdētā norma piespiež nodarbinātos vecākus izvēlēties – vai nu saņemt pilnu pabalstu, vai arī turpināt strādāt. Tas savukārt nonāk pretrunā ar personu tiesībām iesaistīties sabiedriskajā dzīvē. Pie tam, šis lēmums – pamest darba vietu, vecākiem bija jāpieņem divu nedēļu laikā.

Līdz ar to Saeimas izraudzītie līdzekļi nav samērīgi izvirzītā mērķa sasniegšanai un uzskatāmi par diskriminējošiem.

Tādējādi Pabalstu samazināšanas likums ir pretrunā Satversmes 91. pantam.

Satversmes 109.pants paredz, ka “ikvienam ir tiesības uz sociālo nodrošinājumu vecuma, darbnespējas, bezdarba un citos likumā noteiktajos gadījumos”.

Viens no starptautiski atzītiem cilvēktiesību pamatprincipiem ir, ja valsts kādu pamattiesību ir iekļāvusi pamatlikumā un tādējādi nosakot tām konstitucionālu raksturu, tās pienākums ir īstenot šo pamattiesību. Tādēļ valsts vairs nevar uzskatīt, ka sociālajām tiesībām, kuras ietvertas Latvijas Republikas Satversmē, kuru saturs noteikts likumos “Par sociālo drošību” un “Par valsts sociālo apdrošināšanu” un kuras tālāk konkretizētas likumā "Par maternitātes un slimības apdrošināšanu", ir tikai deklaratīvs raksturs. Ja likumdevējs, izmantojot savu kompetenci sociālās politikas veidošanā un realizēšanā, kā arī sociālo tiesību apjoma noteikšanā, Satversmē ir iekļāvis sociālās tiesības un šo tiesību saturu ir konkretizējis likumos, tad tās ir kļuvušas par indivīda tiesībām. Šādu tiesību realizāciju persona var prasīt no valsts, kā arī var aizstāvēt šīs savas tiesības tiesā.[10]

Tādējādi nav šaubu, ka Latvijas Republikai ir jāievēro visas Satversmes IV. nodaļā ietvertās pamattiesības, un šai tiesību realizācijai ir jāatbilst visiem tiesiskas valsts pamatprincipiem. Valstij, pieņemot grozījumus esošajā tiesiskajā regulējumā, jau sākotnēji ir jāizvērtē, vai jaunais tiesiskais regulējums būs konstitucionāls.

Konkrētajā gadījumā, pieņemot Pabalstu samazināšanas likumu, kas paredz, ka strādājošiem vecākiem vecāku pabalsts tiek samazināts par 50 %, valsts ir pārkāpusi vairākus tiesiskas valsts principus – tiesiskās paļāvības principu, samērīguma principu, solidaritātes principu un sociālas valsts principu. Turklāt gan likumdevēja mērķi, gan līdzekļi šo mērķu sasniegšanā šajā gadījumā nevar tikt uzskatīti par leģitīmiem un samērīgiem. Tiesiskas valsts mērķis ir tikai tādu tiesību normu piemērošana, kas atbilst visiem tiesiskas valsts pamatprincipiem un atbilst valsts pamatlikumam.

Vienlaikus jāuzsver, ka šāda tiesiskā regulējuma grozīšana – neievērojot tiesiskas valsts principus un saprātīgu likumdošanas procedūru, neveicina sabiedrības uzticību likumdevēja darbam kā tādam. Tas var izraisīt tālejošas sekas – sabiedrība zaudēs uzticību likumam un, kā norādīts likumprojekta anotācijā, centīsies pat izvairīties no sociālajiem maksājumiem. Satversmes tiesa jau savā 2002.gada 19.marta spriedumā lietā Nr.2001-12-01 norādījusi, ka “Saeima, atkāpjoties no sākotnēji garantētajām tiesībām un neizvērtējot apstrīdētās normas atbilstību tiesiskās paļāvības principam, sabiedrībā radījusi nedrošības sajūtu”[11].

Tādējādi Pabalstu samazināšanas likums ir pretrunā Satversmes 109.pantam.

Satversmes 110. panta pirmais teikums noteic, ka „valsts aizsargā un atbalsta laulību, ģimeni, vecāku un bērna tiesības”. Tajā lakoniski formulēts, ko valsts aizsargā, taču nav konkretizēti veidi, kā šī aizsardzība var tikt īstenota. Vienas no tiesībām, ko garantē šī norma, ir ģimenes tiesības uz īpašu valsts atbalstu un aizsardzību. „Interpretējot Satversmes 110. panta pirmajā daļā ietvertās pamattiesības, vienlaikus jāņem vērā starptautiskajos cilvēktiesību dokumentos ietvertās normas un to piemērošanas prakse”[12].

Eiropas Sociālā harta garantē ģimenes tiesības uz sociālo, juridisko un ekonomisko aizsardzību: „Lai nodrošinātu apstākļus, kas nepieciešami pilnīgai ģimenes kā sabiedrības pamatvienības attīstībai, Līgumslēdzējas puses apņemas veicināt ģimenes dzīves ekonomisko, juridisko un sociālo aizsardzību ar tādiem līdzekļiem kā ģimeņu pabalsti, fiskālie atvieglojumi, dzīvojamā fonda nodrošināšana ģimenēm, pabalsti jaunlaulātajiem un citiem piemērotiem līdzekļiem.” Šī norma valstij uzliek pienākumu ieviest un uzturēt ģimenes pabalstu sistēmu. Pabalstiem jāaptver ievērojams daudzums ģimeņu un jābūt pietiekamiem, lai nodrošinātu ģimenēm adekvātu ienākumu papildinājumu. Pabalsti ir regulāri jāpārskata, lai tie apmēra ziņā tiktu līdzi inflācijai[13].

Ģimenēm, kurās vecākiem ir nepieciešams nepārtraukti saglabāt savu profesionālo kvalifikāciju, ierobežojums strādāt pat nepilnu darba laiku var būtiski kaitēt nākotnē. No tā izriet, ka valsts, cenšoties sasniegt leģitīmo mērķi – zīdaiņa pilnvērtīgu aprūpi, zināmā mērā aizskar citu ģimenes locekļu, tostarp bērnu, intereses.

Tātad pastāv gadījumi, kad personas nodarbinātība noteiktajā laikā (arī bērna kopšanas laikā) ir priekšnoteikums profesionālās kvalifikācijas saglabāšanai vai paaugstināšanai, kas savukārt ir nozīmīga ģimenes interešu aizsardzībai ilgtermiņā (pēc bērna kopšanas atvaļinājuma beigām). Tātad pastāv personu grupa, kas ir spiesta atteikties no valsts atbalsta (vecāku pabalsta), lai saglabātu savu profesionālo kvalifikāciju un vietu darba tirgū, kā arī nodrošinātu savu ģimeni nākotnē. Šādos gadījumos valsts izraudzītais līdzeklis nesasniedz leģitīmo mērķi.

Nosakot ierobežojumu saņemt likumā noteikto vecāku pabalstu personai, kura nodarbināta nepilnu darba laiku, apstrīdētā norma liedz Satversmes 110. pantā garantētās un normatīvajos aktos precizētās tiesības uz ģimenes sociālo un ekonomisko aizsardzību bērna piedzimšanas gadījumā. Līdz ar to šāds ierobežojums uzskatāms par Satversmē noteikto pamattiesību ierobežojumu.[14]

Tādējādi Pabalstu samazināšanas likums ir pretrunā Satversmes 110.pantam.

Ņemot vērā augstākminēto un pamatojoties uz Satversmes tiesas likuma 16.panta 1.punktu, 17.panta pirmās daļas 3.punktu un 18.pantu, lūdzam Satversmes tiesu:

atzīt, ka 2009.gada 16.jūnija likuma “Par valsts pensiju un valsts pabalstu izmaksu laika periodā no 2009.gada līdz 2012.gadam” 5. pants neatbilst Satversmes 1., 91., 109. un 110. pantam un ir spēkā neesošs no tā pieņemšanas dienas.

Latvijas Republikas 9. Saeimas deputāti:

___________________

___________________